Sešdesmito gadu beigās hipiju kultūra sasniedza augstāko līmeni Rietumu sabiedrībā. Tās pārstāvji pieturējās pie pacifistiskajiem uzskatiem un dziedāja mīlestību. Jaunzēlandiešu māksliniece Kima Grova uzauga šīs ideoloģijas ietekmē. Kad viņai bija 19 gadu, viņa devās ceļojumā apkārt pasaulei. Un sešus gadus vēlāk Kima apmetās saulainā Kalifornijā. Kādu dienu viņa devās uz slēpošanas klubu Losandželosā, kur pamanīja vīrieti, kurš lika viņas sirdij pukstēt straujāk. Roberto Casali, izskatīgs itālis un veiksmīgs inženieris, sākotnēji ignorēja jauno un pieticīgo meiteni. Un Kims bija neērti spert pirmo soli un atklāti viņu iepazīt. Tā vietā viņa sāka uz salvetēm zīmēt mīļus attēlus, kuros redzama maza meitene ar vasaras raibumiem un tumšmatains zēns, kas slēpošanas trasē nokļūst smieklīgās situācijās un sūta tos Roberto.

"Es sāku zīmēt, lai izteiktu, kā es jūtos..." vēlāk sacīja Kima. - Vispirms es uzzīmēju lāsīti, kas kļuva par meiteni, tai vajadzēja būt man. Viņa piedzīvoja visas šīs fantastiskās sajūtas. Tad izvilku vēl vienu pilienu – puiku, kurš bija šo sajūtu cēlonis.

Fotogrāfijas atstāja uz Robertu milzīgu iespaidu, un, protams, viņu iespaidoja to autora personība. Viņš uzaicināja Kimu uz randiņu un ļoti ātri iemīlēja šo talantīgo meiteni, kura jūt mīlestību tik delikāti. Visas fotogrāfijas, ko viņa viņam sūtīja, viņš rūpīgi saglabāja. Roberto uzskatīja, ka šīs aizkustinošās "atzīšanās", kas veiktas uz maziem papīra gabaliņiem, ir īsts dārgums, ko viņam paveicās saņemt dāvanā. Samulsusi Kima noraidīja savus komplimentus: viņa nesaskatīja tajos nekādu vērtību, izņemot to, ka tie palīdzēja viņai satikt sapņu vīrieti. Taču Roberto bija apņēmības pilns palīdzēt savai mīļotajai pilnībā realizēt viņas brīnišķīgo dāvanu. Viņš vienojās ar savu draugu, Los Angeles Times reportieri, un 1970. g 5. janvāris Kima darbs pirmo reizi tika publicēts populāra amerikāņu laikraksta otrajā lapā.

Skatītājus aizrāva jaunzēlandiešu mākslinieka komiksi – par tiem sāka runāt visa Amerika. Drīz vien mīlētāju multfilmas sāka drukāt ne tikai avīzēs, bet arī uz suvenīriem - krūzēm, kalendāriem, pastkartēm, magnētiem, T-krekliem, salvetēm un pat spēļu kārtīm. Sekojot seriālam "Love is..." popularitāte, tika izdota filma "Mīlas stāsts", kas balstīta uz Ērika Zīgela tāda paša nosaukuma romānu. Viņas moto bija frāze, kas stipri atgādināja Kimas Grovas romantiskos vēstījumus: "Mīlestība ir... kad jums nav jāatvainojas."

Tikmēr Kimas un Roberta attiecības pārgāja jaunā līmenī. Kāds vīrietis bildināja savu draudzeni. Bet, pirms viņa piekrita, viņa paņēma no viņa vienu solījumu. "Mans tēvs nomira, kad es biju jauns," sacīja Kima. "Tāpēc, kad Roberto man lūdza viņu apprecēt, es teicu jā, bet es teicu: "Lai ko tu darītu, nemirsti manis dēļ. Viņš smējās un apsolīja mēģināt."

Viņu kāzas notika 1971. gada 24. jūlijā Jaunzēlandē. Viņi apmainījās ar zvērestiem zem mazās baznīcas velvēm, kurā pirms 35 gadiem apprecējās Kima vecāki. Māksliniece savu kāzu izskatu papildināja ar burvīgu margrietiņu vainagu, un drīz vien tāds pats aksesuārs parādījās arī viņas slavenajai komiksu varonei. Tik aizkustinoši Kima "dokumentēja" visu, kas notika viņas dzīvē ar Roberto: laika gaitā mākslinieces multfilmu varoņi zināja visus vecāku priekus (Kima 1971. gadā dzemdēja divus dēlus) un iemācījās veidot kopīgu dzīvi un būt. laimīgs, neskatoties uz visu!

1972. gadā Janvārī Roberta Minikims licencēja komiksus Love is..., kas turpināja iegūt popularitāti. Vēlāk tie tika izlaisti 50 pasaules valstīs.

Tomēr 1975. gadā Kimas un Roberta laulības laime tika satricināta: vīram tika diagnosticēts vēzis. Tas bija milzīgs trieciens pārim. Māksliniece nolika malā darbu pie sērijas "Mīlestība ir..." un pilnībā nodevās vīra aprūpei. Lai nesatrauktu komiksu cienītājus, viņa lūdza angļu animatoram Bilam Esprī uzzīmēt viņai karikatūras, izmantojot viņas pseidonīmu. Un viņa pati pavadīja dienas un naktis slimnīcā blakus savam mīļotajam. "Nākamo gadu es pavadīju, meklējot ārstēšanu, mēģinot viņu [Roberto] atturēt no sliktajām ziņām," viņa atcerējās.

Ārsti nolēma vīrieti operēt, taču brīdināja pāri, ka pat tad, ja operācija pagarinās vīrieša mūžu, viņš tik un tā paliks neauglīgs. Tad Kima un Roberto, sapņojot par citu bērnu, nolēma iesaldēt vīrieša ģenētisko materiālu, kamēr viņš devās pie ķirurga galda. Diemžēl operācija nedeva pozitīvus rezultātus. 1976. gadā Roberto nomira, un komiksos "Mīlestība ir ..." palika tikai draudzene Kima un kapa piemineklis.

Kimam bija grūti tikt galā ar šo zaudējumu. Un tomēr viņa nolēma piepildīt savu kopīgo sapni ar Roberto un laist pasaulē bērnu, izmantojot mīļotā ģenētisko materiālu. 16 mēnešus pēc vīra nāves Kima kļuva par māti zēnam Milo. Šis notikums tika atspoguļots mākslinieka komiksos: jaunajā pastkartē meitene stāvēja blakus ratiņkrēslam, un uzraksts vēstīja: "Mēs esam priecīgi iepazīstināt ar Milo Casali. Vecāki: Kima un Roberto (pēcnāves ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību).

Fani sāka apsveikt savu mīļoto mākslinieku, un britu laikraksti Milo nosauca par "brīnumbērnu". Tomēr bija arī tādi, kas Kima rīcību nosodīja: reliģiskā kopiena un Vatikāna pārstāvji norādīja, ka māksliniecei nav tiesību laist pasaulē bērnu no miruša dzīvesbiedra, jo tas ir pretrunā ar kristīgo morāli.

Kima atbildēja uz kritiku: "Mēs ar Robertu ļoti vēlējāmies dot saviem diviem dēliem brāli un māsu. Tagad, pateicoties ārstu rūpēm un pacietībai, tas kļuva iespējams: saņēmu vēl vienu atgādinājumu par savu brīnišķīgo vīru... Pateicoties viņa mammas un tēta mīlestībai, šeit ir jauki. Ja kāds to nosoda, tad pasaule ir zaudējusi mērenības sajūtu. Pirms Roberta nāves mēs mēģinājām iegūt bērnu ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību.

Drīz vien Kims kopā ar dēliem pārcēlās uz Austrāliju un nopirka fermu netālu no Sidnejas, kur sāka audzēt arābu zirgus. Viņa nomira 1998. gadā, un viņas dēls Stefano pārņēma Minikimu. Kima nekad neatgriezās Love Is... bet Bils Asprijs turpināja savu darbu. Angļu animators līdz 1978. gadam ievēroja melnbalto komiksu veidotāja stilu, taču tad nolēma riskēt un publicēja pirmās krāsainās bildes par zēna un meitenes mīlestību. Līdzjutēji viņus sajūsmināti sveica. Kopš tā laika – vairāk nekā 40 gadus – Bils Asprijs glezno “Mīlestība ir...” katru dienu no pirmdienas līdz sestdienai. Mākslinieks atzīst, ka iedvesmu smeļas ne tikai seriāla veidotāja mīlas stāstā, bet arī simtiem tūkstošu citu cilvēku, kas viņam sūta vēstules no visas pasaules.

Interesanti, ka Bilam ilgu laiku nebija aizdomas, ka turku kompānija Dandy Sakiz sāka ražot košļājamo gumiju "Love is..." ar saviem komiskiem ieliktņiem. 2008. gadā kāda Krievijas laikraksta korespondents uzaicināja mākslinieku uz interviju un bija pārsteigts, uzzinot, ka Krievijā viņš kļuvis populārs no košļājamās gumijas veidotajām bildēm. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai risinātu sarunas ar Turcijas ražotāju, kurš ražoja produktu bez autortiesību īpašnieku atļaujas. Galu galā Kraft Foods (tagad Mondelez International) nopirka Dandy Sakiz rūpnīcu un pārveidoja košļājamo gumiju ar oficiālajām autortiesībām.

Neskatoties uz to, ka galveno varoņu prototipi vairs nav dzīvi, komiksi "Mīlestība ir..." joprojām pastāv un māca novērtēt savu mīļoto.

"Mīlestība ir visā, kas mūs ieskauj, tikai jāiemācās to saskatīt," ir pārliecināts mākslinieka dēls Stefano Kasali.